Daugavas zudušie krasti

http://vimeo.com/68435784

Seljalandsfoss Waterfall, Iceland

Pirmais cilvēks par kuru Tu domā no rīta un pēdējais, par kuru domā vakara ir vai nu Tava prieka, vai bēdu iemesls.

Man savas mājas (old storty with mistakes)

Rūdolfa Blaumaņa „Braki” ... (man savas mājas).

Mājas,ir vieta, kur mēs atgriežamies kad mēs to vēlamies,neviens mums nevar to aizliegt. Vieta, kur mūs sagaida miers un omulība. Tā ir vieta, kur cilvēks spēj atslābināties un aizmirsties par ikdienas situācijām, apdomāties un izsecināt savu tālāko ceļu. Šeit mēs jūtamies droši, neviens nevarēs aizrādīt par kādu no negatīvajām personas īpašībām, atļaujamies – smieties, muļķoties, skumt vai arī lēkāt no sajūsmas. Siltums,patvērums un tuvi cilvēki, kas vienmēr ir blakus. Tieši šādas var būt mājas. Vieta par kuru rūpēties un sargāt.

Rūdolfs Blaumanis – latviešu literatūras klasiķis, viens no iemīļotākajiem rakstniekiem tautā. Persona ar gaišu dvēseli. 1868. gadā Blaumaņi ar piecgadīgo dēlēnu Kārli Leonīdu Rūdolfu atstāj Ērgļu muižu un atnāk par rentniekiem uz “Braku” mājām ar 200 pūrvietām zemes un 400 rubļu gada rentes maksu. Kad Blaumaņi ieradās, mājas izskatījās nekoptas, bez apkārtējās dabas skaistuma. Laika gaitā Blaumanis šo māju iemīļoja un radīja tai citu skatu – pievilcīgu. Šī vieta ir skaistākā Vidzemes augstienē, Ērgļu pagastā.“Braki” rakstnieka dzīves laikā nekļuva par viņa īpašumu, jo Ērgļu barons stūrgalvīgi nepārdeva nevienu savu rentes māju zemniekiem.

 „Braki” nebija vienīgie kas radīja priekšstatu par viņa dabas mīlestību.Šajā pievilcīgajā vietā  tapa lielākā daļa viņa daiļdarbu. Par to,cik ļoti Blaumanim ir nozīmējuši koki, ir izpausts lugā, Indrāni , ne tikai pamatā ir paaudžu konflikti , bet arī kādas saimniecības iekopšana un tās mīlēšana. Kas radīja iespaidu par savas mājas mīlestību un rūpēm. Manuprāt, Blaumanis sevi pielīdzināja Indrānu tēvam.

 Indrānu tēvs visu mūžu bija rūpējies par savu svēto vietu, iekopa katru stūrīti un sargāja katru kociņu. Indrānu tēvam bija vecākais dēls Edvards, kuram nemitīgi rūpēja nauda un bija ieguvis sev sievu – Ievu. Kāre pēc mantojuma un sievas ietekme bija aizmiglojusi viņam acis un prātu. Tēvs bija ļoti vīlies ka jāatdod savas mājas vecākajam dēlam un vedeklai. Viņa sirds tika sāpināta :  „Bet es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi...Bet tas māla paugurs tur noras malā, tā upīte pirts gravā, tas sērmūkslītis te ceļmalā – tie pieder tikai Indrāniem. Noroc to pauguru, aizlaid to upīti citur, nocērt to kociņu, un tu būsi izpostījis šīs mājas dvēseli”. Edvardā bija iemiesojies sapnis – radīt Indrānus mūsdienīgākus - un cerība, ka kādreiz tos mantos viņa dēls Edžiņš. Manuprāt, Indrānam sirds salūza, tad kad viņa dēls radīja klajus plašumus , nocērtot kokus.

Blaumanis sacīja : „Mājas sensenas, apjumtas ar salmu jumtiem, pieplakušas zemei, stāv uz plika kalna, pakļautas visiem vējiem. Esmu sastādījis kokus un krūmus. Nākamais rentnieks, ja reiz pēc manis te kāds dzīvos, varbūt cirtīs tos, mani lādēdams.” 

„Nekur nav tik labi kā mājās” – šim teicienam,manuprāt,var piekritst ļoti liela daļa iedzīvotāju. Citam šīs mājas asociējas ar siltumu,citam ar tuviniekiem, citam vienkārši ar klusumu un mieru no ārpasaules un saspringuma darbā. Ēka – atšķirīga no vārda : Mājas. Mājas – ēka kura ir pilna ar mīlestību un aprūpi. Man pašai ir radies savāds teiciens : „Es gribu mājas”. Nesaku tad ja vienkārši vēlos aiziet un pasēdēt, bet tāpēc ka pietrūkst siltuma,kāda mīļa apskāviena un miera sirdī vai domās.

Manas mājas ... Nenozīmē tikai vietu kur ir siltums un tuvie cilvēki. Lai es savās mājās justos labi, man nepieciešams, lai tajās valdītu omulība, būtu skaista un sakārtota vide, lai būtu silts un saulains. Starp daudzām ēkām,gar garo asfaltēto ceļu, netālu no skaistajām ievām,kas pavasarī izskatās kā sasnigušas kupenas atrodas man māja. Pie mājas zied ceriņi maija beigās, uz ceļa pusi aug daudzas ābeles un dažādi ogu grūmi un gar pašu ceļu stiepjas liepu rinda.  Es mīlu savu māju,es jūtos droši,esmu apmierināta un mīlēta. Māja norāda vienkāršību mūsu ģimenē.

Pirms apmēram 5 gadiem mēs (mamma,tētis un es), bieži mēdzām pārvākties. Līdzko esam atraduši iemīļotu vietu,kuru paši esam cēluši,attīstījuši. Pat sākums bija ļoti savāds, kaut arī biju daudz jaunāka un mazliet miglaini atceros,bet visspilgtākais ir palicis skats,kurš bija pirms dažiem gadiem šīs jaunās,izkoptās,vietas vietā. Kaut arī es īsti nesaprotu,kāpēc vecāki izvēlējās šādu vietu.

Ieskats atmiņās ir mazliet biedējošs,jo šajā placī bija viss aizaudzis un nekopts. Pa vidu – māja, apšūta ar papi un veciem logiem,ar 2 istabām – netālu atradās – liela saimniecības ēka, kura arī bija ļoti nelāgā izskatā. Bet atceroties šo skatu vistrakākais,manuprāt,bija aizaugušie dārzi un lieliem, brīvie pagalma pleķi. Aizauguši – domās rodas kā gara nezāle,īstenībā,tā vietā auga mazi jaunu koku dzinumi. Laika gaitā sākās šīs zemes iekopšana un visu lieko koku,ēku,nojaukšana.

2 gadus atpakaļ pie mājas ieejas auga ļoti liels un līks pūpolkoks,tas bija skaistākais un izturīgākais. Tomēr es vēl biju jaunāka un interesēs bija šī koka kopšana un sargāšana. Bet bija pienācis laiks tā nozāģēšana,jo vecākiem bija mērķis tā pūpolkoka vietā taisīt ko jaunu. Pirmo reizi,emocijas parādījās par šo skaisto pūpolu īpašnieku. Nākamais kam pieķēros bija – savs dārziņš. Bet tas nebija uz ilgu laiku,jo kā jau mazai meitene, ātri apnika to kopt. Kaut arī tajā vietā esmu iestādījusi savu „bērnības sēklu” .

Kopumā šī vieta bija un paliks uz ilgu laiku atmiņā,laiks skrien un viss tik ātri mainās. Kaut arī mainīšu savu dzīvesvietu, jo šeit esmu pavadījusi savu skaistāko bērnības laiku,izveidojusi savu pirmo dārzu,būdiņu un pilnveidojusi savas intereses gan dārzā,gan istabā.  Vieta pa kuru skrējusi ar basām kājām,ar smaidu sejā un kliegusi priekā. Ne tikai šī teritorija ir pati par sevi svarīga,šeit ir personas blakus tai . Ar lielāko prieku skatos pār sētu, kur ar smaidu sagaida kāds no mīļajiem kaimiņiem.

Ir reizes, kad es esmu prom no mājām, parādās skumjas pēc tām. Es pat nevaru darīt vannas rutīnas, darīt kas ienāk prātā. Gribas savu troni. Ir gadījies ka svešā vietā nevar iemigt,nav īstās segas,spilvena,istabas smaržas un miera. Smieklīgi,bet taisnība.

Manā un Rūdolfa Blaumaņa jaunās ēkas košanā  un tās  atmosfēras radīšanā ir redzama maza līdzība.  Manas mājas, tas ir mans komforts, mēs katrs izveidojam tajā siltumu un atmosfēru pēc savas personīgās patikas.

Es vēlētos, lai katram būtu svarīgas savas mājas, katrs mēģinātu tās vairāk sakopt. Vecāki mums, bērniem, ir radījuši drošas mājas, kur var emocionāli, garīgi un fiziski sevi stiprināt. Man būs ko pastāstīt saviem bērniem, par savām mīļajām bērnu dienu mājām.