Katru rītu es dodos uz darbu un redzu vienu un to pašu skatu - sēž meitene,gadus 16 veca, ar mazulīti rokās un raud. Sēž pie Origo, dažreiz, kad ir aukstāks, pārvietojas uz tuneli, lai nepūš vējš. Un katru reizi, kad to redzu, man sāp sirds, taču tuvoties negribās.
Kādu dienu, saņēmusies un nopirkusi biezenīti bērnelim un pusdienas vietējā kafejnīcā viņa mammai, gāju klāt un jautāju, kāpēc viņa te vienmēr sēž, kāpēc nav siltajās mājās.
Liels man bija šoks, kad meitene man atbildēja "Tas ir tikai sīkums. Mamma mani izdzina, jo paliku stāvoklī. Mēs salabsim, paldies jums, tantiņ."
Gribējās vēl ko jautāt, taču bija jāsteidzas uz darbu. Uz laiku meitene pazuda no mana redzesloka un es jau biju nopriecājusies, ka ir salabusi ar savu mammu.
Pēc 2ām nedēļām meitene bija atpakaļ, visa vienos zilumos. Nopirkusi atkal komplektu ar ēdamo, gāju klāt. "Sīkums, bērna tētis sadusmojās, iesita."
Sīkums. Iesita. Izdzina. Vārdi grieza man sirdi kā ar nazi.
"Celies, ejam."
"Uz kurieni?!"
"Tu tagad celsies, ņemsi savu bērnu un iesi, mīļā! Tu taču gribi, lai tavs bērniņš dzīvo?"
Meitene piecēlās un mēs gājām uz manu māju. Tur viņa man pastāstīja savu stāstu, sāpīgu atmiņu, sitienu un dusmu pilnu...
Kad meitene bija vien 7 gadus veca, no viņām ar māti aizgāja tēvs. Gāja grūti, mātei nāca draugi viens pēc otra un viss mainījās tik ātri, ka nemaz nevarēja pierast. Meitenei vienmēr bija jākārto māja, jātaisa ēst, jāpieskata mazā Lauriņa. Ja kaut kas nebija izdarīts tā, kā vajadzēja - dabūja pērienu, un ne n tiem vājākajiem. Sāpēja ļoti, bet bija vien jāciešas, jo ja sāka raudāt, sita vēl stiprāk.
Tā viņas dzīvoja,kamēr meitenei nepalika 14 un viņa neatradu draugu - vecāku par sevi. Kristaps likās jauks puisis, par Madaru rūpējās, baroja, ģērba,lutināja. Kamēr Madara nepalika stāvoklī. Sākās apvainojumi - mauka, tas nav mans bērns... Sitieni, atkal sāpes, atkal asaras...
Vakaros Madara runājās ar savu punci un jautaja, vai bērniņš nezin, par ko tas viss viņai. Madara aizgaja dzīvot atpakaļ pie mātes, taču, kad tā pamanīja, ka Madarai aug puncis, izmeta uz ielas. Kam tāda vajadzīga, ja nevar nekā panest un brokastis netaisa, jo slikta dūša?!
Madara bija atradusi patvērumu - kāpnes pie Rīgas Cirka, zem tām varēja paslēpties, ietīties jakā un pat pagulēt, kad beidza kursēt skaļie trolejbusi.
Bija jābaidās, jo apkārt staigāja zagļi, narkomāni un citādi aizdomīgie vīrieši. Kad kāds bariņš gāja garām, Madara,sarāvusies, nekustējās ne par sprīdi...
Tad Kristaps viņu atrada. Paņēma atpakaļ pie sevis. Dzīvoklī rīkoja tusiņus un kopā ar draugiem smējās par Madaru - re, kāda mana mauka resna palikusi! Bet vismaz ir, kas uztaisa ēst un satīra māju.
Madara pacieta. Piedzima Elizabete. Kristaps nespēja paciest mazulītes skaļo bļaušanu naktīs un vienu tādu nakti izmeta viņas abas uz ielas. Elītei bija tikai 2mēneši.
Labi,ka Madarai bija savs piens un labajās dienās, kad saņēma pabalstu par bērnu, varēja arī pati paēst.
Tā nu viņas dzīvoja pie stacijas. Bēgušas no policijas un sociālajiem darbiniekiem, slēpās no Kristapa, kurš sita ilgi un nežēlīgi, vēl par to pasmiedamies.Tik ilgi, kamēr satika mani.
Žēl bija abu meiteņu, tāpēc atļāvu Madarai un Elītei palikt pie manis ar norunu, ka Madara darīs mājas darbus un par to saņems ēdienu un pajumti. Madara bija laimīga.
Gāja laiks, Madara atrada darbu, atrada auklīti un vēlāk pārcēlās pati uz savu dzīvokli.
Dažreiz Madara ar Elīti mani apciemoja un par šiem apciemojumiem es biju ļoti priecīga, jo biju viena pati, man nebija ģimenes. Kādu dienu Elīte man jautāja, kāpēc esmu viena,
bet viņas ar mammīti ir divas. Nemācēju neko atbildēt un sāku domāt, kāpēc tā ir. Man bija svarīgs darbs, darbs un vēlreiz darbs. Tāpēc arī nebija neviena cita izņemot abas meitenes, kuras nu man bija kļuvušas pavisam tuva - gluži kā savas.
Šķiet, ka arī viņām bija par to prieks. Līdz zināmam brīdim.
Vienu rītu Madara ar Elizabeti,kura nu jau bija 6 gadus veca,atskrēja pie manis aizelsušās,asarainas un pagalam nelaimīgas. Uz jautājumu, kas noticis, Madara ar asarām acīs man atbildēja, ka ir atgriezies Kristaps un pieprasa tiesības uz meitu, grib ar viņu tikties.
"Kas tad tajā tik slikts? Varbūt beidzot jums palīdzēs?"
"Nē, jo viņš šīs tikšanās reizes pieprasa ar fizisku spēku un draud man meitiņu atņemt." - Madara atbildēja elsdama no asarām, kas viņu nu jau burtiski žņaudza.
"Es neļaušu NEVIENAM atņemt man bērnu! Kur viņš bija, kad mēs ar Eli bijām nosalušas un neēdušas?!" Madara nu jau kliedza.
"Nomierinies, būs jau labi, jūs taču vienmēr varat palikt pie manis, atceries?"
"Paldies tev,Mārīt, paldies tev liels..." Madara nu jau likās nomierinājusies.
Tā nu atkal mēs dzīvojām visas kopā, Madara pārveda visas mantas atpakaļ un vairs par Kristapu neko neteica. Varbūt nomierinājās un atkal nozuda?
Pāris mēnešus vēlāk skatījos ziņas, bija vēls vakars,Elizabete gulēja, Madara lasīja grāmatu.
"....Ir atrasts 28 gadus vecā Kristapa Goldberga līķis. Puisis bija pazudis šā gada 14.maijā un kopš tā laika nav redzēts. Vakar, Ziepniekkalna mežiņā atrada viņa līķi. Puisim sirdī tika iedurts nazis, noziedznieks, acīmredzot, bija pametis viņu turpat nomirt."
Parādās bilde, mana sirds lec pa muti laukā... Jā, tas pats vien ir.
"Madara!" es saucu.
"Jā,Mārīt?"
"Paskaties, Kristaps ir miris!"
"Nu un?" viņa mierīgi nosaka "Tam maitas gabalam sen jau vajadzēja atrasties ellē".
"Madariņ, ko tu runā? Tā nedrīkst! Nez, kurš tas varēja būt, kam viņš traucēja...?
".......Aizdomās turamā ir 22 gadus vecā Madara Auruma..." nepielūdzami murmina televizors... Nespēju noticēt savām ausīm "Uz naža ir atrasti tieši viņas pirkstu nospiedumi. Policija pagaidām meiteni nav notvērusi, tāpēc lūdzu, zvaniet uz tālruni...."
"Madara! Vai tā biji tu? Lūdzu, saki, ka tā nav taisnība!"
"Es taču teicu, ka NEVIENS man meitu neatņems." Viņa skatās uz mani stiklainām acīm un trīcošām rokām žņaudz Ellītes sedziņu...
"Madariņ..." es nočukstu, "Madariņ" un viss pazūd miglā.
Mana sirds neizturēja.
Manai mammai bija tikai viena acs. Es viņu ļoti ienīdu. Tāpēc, ka man bija kauns par viņu. Priekš tā lai pelnītu naudu maizei priekš ģimenes, viņa strādāja skolas kafeinīcā par pavāri. Vienu dienu, kad es mācījos vēl pamatskolā, mana mamma atnāca pie manis ciemos. Es biju lielā šokā. Kā viņa varēja to izdarīt? Man palika ļoti kauns. Es izlikos ka viņu nedzirdu, bet viņa tik un tā sauca mani. Es sāku raudāt no kauna un izskrēju no klases. Nākamajā dienā kad es atnācu uz skolu, pie manis piegāja mans labākajs klassesbiedrs un pateica. “Tavai mammai taču viena acs, tāda krople…” Pēc tā, visu ko es vēlējos bija, lai es nekad nepiedzimtu. Es vēlējos lai mana mamma pazustu no manas dzīves. Tādeļ tajā dienā es piegāju pie mammas un pateicu. “Būtu labāj ja tu vispār pazustu, lai tu mani nekad vairs mūža ne apkauno.” Mamma man neko neatbildēja. Es pat nepadomāju ko es viņai pateicu, jo es biju ļoti nikns uz viņu.
Pēc kāda laiciņa man atnāca vēstule, kur bija minēts par absolventu savākšanos. Sievai pateicu ka es braukšu pa ļoti svarīgām darīšanām. Pēc visām absolventu tikšanām, es nodomāju aizbraukt uz savām mājām, kur es agrāk dzīvoju. Kaimiņi pateica ka mana mamma ir nomirusi. Man bija vienalga. Es nebiju bēdīgs. Tad kaimiņi man iedeva vēstuli, kura bija veltīta man, no mammas. Tajā bija rakstīts :
