Eh, jau kādu laiciņu neesmu tā nopietni pievērsusies ierakstiem blogā (un patiesībā nekam šogad nepieeju nopietni) – nezinu kāpēc, bet ir tāda sajūta, ka dzīvoju pavisam citā pasaulē – trūkst iedvesma, motivācija, šķiet, ka visi darbi var pagaidīt un vienkārši negribas darīt neko. Vēl kāds jauks (šoreiz vārdu jauks lietojot ironiskā nozīmē) secinājums – nevajag pārlieku aizrauties ar lietu ignorēšanu, jo tas ne pie kā apsveicama nenoved. ;] bet vēl jau pastāv cerība, ka viss būs labāk, kā domāts.
1 dienu paklausoties EHR pat mīļākā dziesma spēj apnikt, skumji, bet fakts. Tāpēc tagad vairāk sāku pieķerties ineta radio. ;]
Un, jā, atzīstos – ir neliela atkarībiņa no C vitamīna, bet tas, taču ir veselīgi. :D
Vāāhhh,nez kpc,man sāk iepatikties šādi piano gabaliņji. /h/ baigi labiem.. ♥
Bože,kā man nepatīk skola. ;D tas ir kautkaaas drausmīgs, tā mājturība,tā adīšana,c’moon kur es ieberzos. ;/ jaaix.
Patiesībā viss, ko Tu vēlies ir iespējams, vajag sekot saviem mērķiem un mazliet padarboties pie to īstenošanas, taču pats galvenais ir nenobīties, bet ar prieku pieņemt jaunus izaicinājumus, ko dzīve piespēlē! Dzīvojam taču vienreiz, un kāpēc gan nedzīvot tieši tā, kā vēlamies?!
Vienkārši ļauties, izbaudīt.Un varbūt arī nevajag neko nožēlot, jo, ja tajā brīdī tā juties, vēlējies darīt un izdarīji, tad tā ar vajadzēja!
Šķiet, ka cilvēkiem tiešām ir piegriezusies ziema un tie tiecas pēc saules un siltuma ar vien vairāk-un-vairāk.Vairums ir sākuši gruzīties, pārcilāt vecās domas un lietas, apņemties jaunas lietas, jo ir ieslīguši rutīnā. Daudzi pieņem tik krasus lēmumus, ka apkārtējiem acis ieplešas. Šķiet, ka apkārt sāk mainīties vairākas lietas, kamēr tajā pašā laikā liekas, ka viss stāv uz vietas.
Es apbrīnoju zāli, kas izlaužas cauri asfaltam, salauž to un turpina augt! ✿
Uzmanies ar vēlēšanām, kad tās uzraksti. Tad tās kāds sadzird un tās mēdz piepildīties. Un ne vienmēr zāle ir zaļāka citur, kur Tu neesi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru