Šodien bijām sakopt kapiņus.Protams man atkal aizsākās domu mutulis, sēžot uz soliņa tik daudz domāju par „Cilvēka mūžu”, žēl, ka man blakus nebija kur pierakstīt savas domas, jo aizejot no tās vietas man domas sāk izzust ,bet centīšos atminēties tās!
Pārsteidzoši, bet viena paša gada laikā aptuveni divdesmit miljoni vēstuļu tiek sūtīti mirušajiem. Žurnāli joprojām tiek piegādāti, jo abonementi nav atsaukti, tālākiem draugiem par bēdīgo notikumu nav ziņots, banku paziņojumu, mīlestību zīmīšu, vēstuļu, kas ik dienas nonāk pastkastītēs nekad nesasnieguši adresātu. Bet par šo man nav stāsts, aizdomājos par to, ka daudzi cilvēki ir „tizli” , vienkārši savus mirstīgos aprok kā suņus, iemet bedrē un nerūpējas par kapiņu, tas aizaug, apkalst, sabrūk, uz tā nav nekādas dzīvības... Daži tieši pretēji pat sunītim aiznes puķītes, mirstīgajiem uzliek lielus pieminekļus, izveido vienreizēju vietiņu, kaut pat tiem, kuriem ir naudas grūtības, tie arī var izveidot ļoti daudzas lietas, kaut pat izravēt un uzlikt ziedus! Šaubos, ka paši vēlētos lai aprok un neliekas ne zinis, tā it kā Tu nemaz neesi bijis. Nāve iestājas tajā mirklī, kad cilvēks pēdējo reizi izelpo un tā izpaužas kā pilnīga dvēseles atdalīšanās no ķermeņa. Mirt, Nomirt, manuprāt, šie vārdi nozīmē ļoti daudz, jo cilvēks vairs nav starp mums. Praktiski neeksistē. Es tā nevaru kā citi, nedomāt par aizgājēju. Esmu bijusi divās bērēs un tas ir tik ļoti sāpīgi, kad viņu, TO cilvēku tur atstāj, zem zemes, kuru Tu nekad neredzēsi. Daudzi mirst dēļ vecuma, slimībām un pašnāvības. Pašnāvība, šausmas, es pati esmu gribējusi nomirt dēļ dusmām un kāda smaga trieciena, bet tas pāriet, par pašnāvību neesmu domājusi, un nemaz netaisos. Lai sev kaut ko izdarītu, jābūt pamatīgam iemeslam, nedrīkst būt egoists, citi arī cietīs, bet varbūt tai personai tā būs labāk, nezinu. Ir kāda persona vainīga, ka cilvēks šādā situācijā nonāk, bet ne gluži vainīga, daudz nevar sevi saturēt rokās un izvēlās to „vieglāko” ceļu, padoties un aiziet. Sāpīgi, bet tā ar mums notiek!
Patiesībā mums visiem kādreiz būs jāmirst un jāšķiras no mīļiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esam nodzīvojuši dzīvi. Vienīgais, ko mēs nezinām - kur, kad un kā tas notiks. Esmu dzirdējusi, ka cilvēks nomirstot dzīvo no jauna. ķermenis-"debesis"-ķermenis"-debesis?! Bet vai tā ir?! Es neesmu pārliecināta par pēcnāves dzīves eksistenci, bet arī, ka neeksistē. Mana attieksme ir godīga - ES NEZINU.
Ļoti vēlētos uzzināt kā īsti ir un izjust to, bet negribu mirt. /blush/. Varbūt kādam to nesaprast. Laikam jābeidz domāt,sākas atmiņas... "man ir bail nomirt un ļaut kādam nomirt." "Nevēlos lai kāds no maniem mīļajiem cilvēkiem aiziet."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru