copy-paste.

Manai mammai bija tikai viena acs. Es viņu ļoti ienīdu. Tāpēc, ka man bija kauns par viņu. Priekš tā lai pelnītu naudu maizei priekš ģimenes, viņa strādāja skolas kafeinīcā par pavāri. Vienu dienu, kad es mācījos vēl pamatskolā, mana mamma atnāca pie manis ciemos. Es biju lielā šokā. Kā viņa varēja to izdarīt? Man palika ļoti kauns. Es izlikos ka viņu nedzirdu, bet viņa tik un tā sauca mani. Es sāku raudāt no kauna un izskrēju no klases. Nākamajā dienā kad es atnācu uz skolu, pie manis piegāja mans labākajs klassesbiedrs un pateica. “Tavai mammai taču viena acs, tāda krople…” Pēc tā, visu ko es vēlējos bija, lai es nekad nepiedzimtu. Es vēlējos lai mana mamma pazustu no manas dzīves. Tādeļ tajā dienā es piegāju pie mammas un pateicu. “Būtu labāj ja tu vispār pazustu, lai tu mani nekad vairs mūža ne apkauno.” Mamma man neko neatbildēja. Es pat nepadomāju ko es viņai pateicu, jo es biju ļoti nikns uz viņu.
Man bija vienalga uz viņas jūtām, es vienkārši gribēju laj viņa nomirst. Es nevēlējos lai viņa būtu mājās. Kad man palika 16 gadi, es cītīgi strādāju, lai nopelnītu naudu, un brauks uz Singapūru, tur turpināt mācīties. Tur es kārtīgi izmācījos, uz diplomu, atradu skaistu, pievilcīgu meiteni. Es viņu apprecēju, mums piedzima divi bērniņi. Es biju laimīgs ar savu tagadējo dzīvi. Kādu dienu, pie manis ciemos atbrauca mana mamma.
Viņa tik ilgu laiku nebija redzējusi mani, viņa pat nezīnāja ka viņai ir mazdēli. Kad viņa piezvanīja pie durvīm, mani bērni atvēra durvis un sāka kliegt no bailēm. Es pieskrēju pie durvīm un ieraudzīju tur savu mammu. Kā viņa tā varēja atbraukt pie manis, un nobiedēt manus bērnus? Es uzkliedzu uz viņu, un dzenu ārā no savas mājas. Uz to mana mamma atbildēja “Piedodiet, es laikam sajaucu adresi.” Un aizgāja prom.
Pēc kāda laiciņa man atnāca vēstule, kur bija minēts par absolventu savākšanos. Sievai pateicu ka es braukšu pa ļoti svarīgām darīšanām. Pēc visām absolventu tikšanām, es nodomāju aizbraukt uz savām mājām, kur es agrāk dzīvoju. Kaimiņi pateica ka mana mamma ir nomirusi. Man bija vienalga. Es nebiju bēdīgs. Tad kaimiņi man iedeva vēstuli, kura bija veltīta man, no mammas. Tajā bija rakstīts :
“Sveiks, mans mīļais dēliņ. Es katru dienu biju domājusi par tevi. Es ļoti atvainojos ka biju atbraukusi uz Singapūru, nepiezvanot tev. Piedod par to ka nobiedēju tavus bērnus. Es biju priecīga uzzinot ka tu brauksi uz absolventu tikšanos bet, es nezināju būs man spēks piecelties no gultas un tikties ar tevīm… Man ļoti žēl ka bērnība tev bija kauns par manīm. Zini dēliņ, kad tu biji pavisam mazīņs tev notika nelaime… un tu pazaudēji savu aci. Es kā tava mamma nespēju iedomāties kā tu augsi ar vienu aci. Kā tevi uztvers cilvēki tev apkārt, vai tevi apsmies? Tādeļ es atdevu savu aci tev! Un tagad esmu ļoti lepna par tevi, domājot ka, tu manā vietā redzi ar šo aci. Tava mammīte…”Mamma.