Kad centies padarīt citus laimīgus - Neaizmirsti sevi.

Manuprāt - stulba diena - 

Pulksten 8:00 izbraucām no mājas uz Aizkraukli. Netālu no Institūta sapratu ka esmu aizmirsusi mobilo telefonu , bet mani pasūtīja dažas ielas tālāk un tā mēs turpinājām ceļu, man jau sākās savādās sajūtas ka nevaru ieskatīties mobilajā telefonā .

Nonākuši kaut kur aiz veikala "Jards" gaidījām kamēr "čaklie" cilvēki izkustēsies. Man jāgaida zobārsts , Tētim & Matīsam darba akceptēšana. Tā pagāja baigais laiks,maucām uz darba vietu un viņi pa tiem brikšņiem stutēja un kaut ko mērīja. Es vīlēju nagus un gaidīju. Un pīkstēju jo nezināju cik ir pulkstenis.

Tad, kad viņi devās strādā, es devos pie Zobārsta , cik forši, lēnā garā gāju kaut pat zināju ka man ir jāpaspēj , kaut pat nezinu cik ir laiks. Bet ierados pus stundu ātrāk un mani paņēma dažas minūtes pirms pieraksta. Viss noritēja kā jau parasti. Bet sekoja nākamā štrunte , paskatījos , BEIDZOT, pulkstenī un sapratu ka paspēšu uz neplānoto autobusu , t.i. 11:40 .. Ātrā solī devos , jo nezināju cik ilgā laikā varēs aiziet līdz autoostai. Bet atkal apstulbusi nezinot cik ir laiks, stāvēju pie otrā ceļa, bet tad man parādījās prieka pilnas acis, ka neko neesmu nokavējusi,jo pamanīju pulksteni kurš atradās autostacijas logā. Smaidīga sagaidīju autobusu, bet tad atkal viss ievilkās, 12km kurus mēs parasti nobraucam 15 minūtēs , ar autobusu ,kurš brauca , apmēram , 50km/h , braucu 35 minūtes ,es gandrīz sāku smieties autobusā jo sapratu ka ar velosipēdu pat ātrāk nonāktu mājās. Tā nu lēna garā vilkos mājās un beidzot jūtos ielikta pareizā vietā,laiks iet uz priekšu. 

Tā kā nevienam neiesaku - Atstāt pulksteni vai mobilo telefonu mājās! Kad ir kaut kur jāsteidzas vai vienkārši jākustās!